Oktobrī un novembrī Rīgā norisinājās programmas skolotāju apmācība, kuru pabeidza trīsdesmit dalībnieki. Viena no lektorēm bija Horvātijas Teen STAR asociācijas prezidente un Zagrebas Dabiskās ģimenes plānošanas centra izpilddirektore Kristina Pavloviča, kuru aicinājām uz sarunu.
Ar ko programma Teen Star ir īpaša? Ar ko tā atšķiras no citām izglītības programmām seksuālās audzināšanas jomā?
Teen STAR ir programma, kas integrē visus cilvēka aspektus. Tā ir ne tikai fiziskā puse, bet arī psiholoģiskā/emocionālā, intelektuālā, sociālā un garīgā puse. Tā palīdz jauniešiem, pusaudžiem integrēt savu fizisko seksualitāti visā personībā.
Lai gan programma balstās uz ekspertu zināšanām un universālām cilvēciskām vērtībām, mēs cenšamies nākt pie jauniešiem nevis ar lekcijām, bet gan sarunām, lai uzzinātu, ko viņi domā, un motivētu viņus diskutēt savā starpā, ieklausīties, ko citi saka. Tātad mūsu pieeja ir interaktīva.
Mēs runājam par tādām tēmām kā komunikācija, draudzība, atšķirības starp vīriešu un sieviešu dzimumu, apkārtējās vides un mediju attieksme, atšķirība starp iemīlēšanos un patiesu mīlestību, iemesli uzsākt attiecības, randiņu mērķis, dzimumakta nozīme, kas ir ar dotu solījumu veidotas attiecības (laulība). Mēs runājam arī par seksualitātes devalvāciju pornogrāfijā, par to, cik bīstami ir pilnīgi nepareizi priekšstati par seksualitāti. Svarīgas tēmas, īpaši meitenēm, ir sociālo tīklu popularizētie stereotipi par izskata, apģērba un uzvedības modi.
Teen STAR programmas īpatnība ir tā, ka tajā tiek runāts arī par vīrieša un sievietes ķermeni un auglību, jo ķermenis jauniešiem ir ļoti svarīgs, un mēs cenšamies viņus motivēt uz ķermeni raudzīties kā kaut ko ļoti vērtīgu, kaut ko tādu, no kā rodas jauna dzīvība. Zēni un meitenes detalizētāk apgūst zināšanas par savu dzimumu, un tāpēc daļa programmas tiek īstenota atsevišķi: skolotāja sieviete strādā ar meitenēm, bet skolotājs vīrietis – ar zēniem. Pārējā programmā viņi piedalās kopā.
Programmā ir iekļauta arī informācija par kontracepciju, jo skolēniem ir nepilnīga vai nepareiza informācija, piemēram, ka ar prezervatīvu sekss ir "drošs”. Viņiem arī nav nekāda priekšstata par to, kā, piemēram, ķīmiskā kontracepcija kaitē sievietes veselībai un dabiskajai auglībai.
Pētījumi liecina, ka programmas, kas balstās uz kontracepcijas popularizēšanu un prezervatīvu izmantošanu, ir ļoti neveiksmīgas un ka ar laiku arvien vairāk pusaudžu iesaistās seksuālās aktivitātēs, nevis pārtrauc tās, kā rezultātā pieaug sabiedrības veselības problēmas, piemēram, seksuāli transmisīvās slimības un nepilngadīgu meiteņu grūtniecība.
Teen STAR nav ne tipiska atturības programma, kādas, piemēram, ir amerikāņu atturības programmas, kurās netiek runāts par ķermeni, auglības procesiem un kontracepcijas ietekmi, bet galvenokārt tikai par to, ka nedrīkst nodarboties ar seksu. Mēs sniedzam jauniešiem visu informāciju un apspriežam ar viņiem, kāpēc kaut kas ir labs vai slikts un kas darītu viņu dzīvi veselīgu un laimīgu.
Pasaulē veikti pētījumi par Teen STAR efektivitāti liecina, ka bērni, kuri piedalās programmā, daudz retāk sāk seksuālo dzīvi pusaudža vecumā, maina partnerus utt. Viņi sāk novērtēt sevi, savu ķermeni un sevi kā personu. Čīles vidusskolā tika veikts plašs pētījums, kurā piedalījās 1300 meitenes. Puse no viņām apmeklēja Teen STAR programmu, puse – nē. Pēc pieciem gadiem meitenēm, kas neapmeklēja Teen STAR programmu, bija 5–6 reizes vairāk grūtniecību.
Kā jūs pati ar to iepazināties un kāpēc nolēmāt ar to saistīt savu dzīvi?
Man nebija šāda nodoma; tas notika nejauši un turpinājās soli pa solim. Es strādāju par fizikas skolotāju vidusskolā un vēlējos ar skolēniem runāt par seksualitāti, bet nezināju, kā to darīt. 1995. gadā, apciemojot savus radiniekus Austrijā, es ieraudzīju jauniešu žurnālu, kurā bija neliela intervija ar Hannu Klausu, Teen STAR dibinātāju. Viņa ir ārste, ginekoloģe no ASV, un tajā laikā jau bija ieviesusi šo programmu daudzās valstīs. Tā kā viņa tajā vasarā bija ieradusies Austrijā, mēs, septiņi jaunieši, devāmies turp, pabeidzām kursu un sākām īstenot Teen STAR programmu Horvātijā. Tātad mūsu valstī Teen STAR programma darbojas jau 30 gadus.
Kā Teen Star ieviesāt Horvātijā? Cik lielā apjomā un kur tā šobrīd ir pieejama? Kas bija grūtākais, izaicinošākais šajā procesā?
Pirmajos desmit gados mēs apmācījām apmēram 400 skolotājus un bijām klāt apmēram 60 skolās kā ārpusskolas aktivitāte, pēc tam kreisi liberālo spēku uzbrukumu dēļ tās īstenošana skolās tika pārtraukta. Tomēr nākamajos desmit gados mūsu organizācija spēlēja ļoti svarīgu lomu cīņā par seksuālo un veselības izglītību Horvātijas skolās un vecāku tiesībām izvēlēties programmu saviem bērniem atbilstoši savām izglītības un dzīves vērtībām.
No 2012. gada līdz šim visā Horvātijā izglītības kursus ir pabeiguši aptuveni 700 jauni skolotāji, no kuriem aptuveni simts šobrīd aktīvi strādā. Teen STAR programma tiek īstenota arī dažās jauniešu un ģimenes kopienās un ir ieviesta arī vairākās katoļu skolās.
Sarežģītākās problēmas no ārpuses bija LGBT+ un līdzīgu ideoloģisko organizāciju uzbrukumi medijos, taču tie mums deva iespēju sasniegt plašu cilvēku loku un publiski informēt par kvalitatīvas seksuālās izglītības nozīmi un vecāku lomu tajā. Lielākā daļa izaicinājumu un prasību nāk no iekšpuses, piemēram, informācijas izplatīšana par Teen STAR, skaidrojot draudžu, skolu utt. vadītājiem, kāpēc programma ir svarīga un noderīga, un mudinot skolotājus būt neatlaidīgiem un nepadoties, ja sākumā durvis ir slēgtas. Daži skolotāji baidās sākt sarunas ar jauniešiem, bet mēs viņiem sakām, ka labākais veids, kā kļūt par labu skolotāju, ir lēkt ūdenī un mācīties no savas mācīšanas pieredzes.
Teen STAR skolotājs var būt no jebkuras profesijas, bet ir nepieciešamas divas lietas: pabeigt 40 stundu kursu, kurā iegūst ekspertu un metodiskās zināšanas un prasmes, un otra lieta ir autentiskums, ka esi pārliecināts par vērtībām, kuras vēlies nodot jauniešiem, tāpēc ļoti svarīgs ir personīgais piemērs.
Vai Teen Star programma ir saistīta ar Baznīcu?
Horvātijas Baznīca iesaka Teen STAR programmu un dod mums brīvību un iespēju izplatīt šo programmu draudzēs un kopienās. Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka programma pati par sevi ir piemērojama visur, jo balstās uz vispārcilvēciskām vērtībām, kas ir vienādas visiem cilvēkiem. Kad programma tiek īstenota draudzēs un katoļu skolās, to var skaidri saistīt ar Baznīcas mācību, bet citās vidēs pilnībā īstenot arī bez šīs ar reliģiju saistītās daļas.
Dr. Hanna Klausa bieži teica: „Tā nav patiesība tāpēc, ka Baznīca tā saka, bet gan Baznīca tā saka, jo tā ir patiesība.” Mēs esam šeit, lai atklātu patiesību, cilvēka un viņa seksualitātes, mīlestības un jaunas dzīves skaistumu un vērtību, un mēs to varam darīt dažādos veidos un no dažādiem aspektiem.
Jums ir četri lieli dēli. Vai esat apmierināta, kā izdevies viņus izaudzināt? Kurš vecumposms bija visgrūtākais un kāpēc?
Dēlu audzināšana daudz prasīja, bet tajā pašā laikā bija skaistākā un nozīmīgākā dzīves daļa. Skolas vecums daudz prasīja organizatoriskā ziņā, kā pārvaldīt visus savus un viņu pienākumus, bet man visgrūtākais laiks ir tagad, kad viņi ir gandrīz pieauguši, ap 20 gadu vecumā. Jāpieņem, ka tas, kas darīts, ir darīts, un tagad mana ietekme ir daudz mazāka. Joprojām varu ar viņiem runāt, bet ļoti taktiski un pacietīgi, respektējot viņu lēmumus. Tomēr kopumā mēs esam ļoti lepni un apmierināti ar to, kādi viņi ir kā personības, tikai mans vīrs bieži atgādina, ka ir daudz jālūdz par to, lai mums būtu labas vedeklas (smaida).
Es esmu pateicīga Dievam, ka esmu atradusi vīru, ar kuru mums ir vienādas dzīves vērtības, līdz ar to vienmēr esam bijuši vienisprātis attiecībā uz pamatprincipiem izglītības un pasaules uzskatu jomā. Viņš atbalsta mani darbā ar Teen STAR un dabiskās ģimenes plānošanas jomā. Es un mans vīrs jau 15 gadus mācām Teen STAR mūsu draudzē Zagrebā, un visi mūsu dēli kopā ar saviem klasesbiedriem ir klausījušies mūsu mācības.
Kādus trīs ieteikumus jūs no savas personīgās pieredzes dotu vecākiem, kuriem dēlu audzināšanas darbs vēl ir tikai priekšā?
Man šķiet, ir vairāk nekā trīs padomi. Un tie attiecas ne tikai uz zēniem, bet arī uz meitenēm. Pamats ir vecāku mīlestība un personīgais piemērs, gan individuāli, gan kā pārim. Turklāt es ieteiktu: 1) Aizsargāt savus bērnus fiziski: kontrolēt, ko viņi dara un ar ko pavada laiku, nedot viņiem mobilo tālruni vai ierobežot tā lietošanu utt. 2) Kad bērni kļūst lielāki, svarīgāk ir veidot aizsardzību „viņu pašu galvās”, kas nozīmē, ka vecākiem jau ļoti agri jāsāk runāt ar bērniem par daudzām lietām, tostarp seksualitāti, atbilstoši viņu vecumam. Tādējādi viņi palīdzēs bērniem veidot savu attieksmi, ko uzdrošināsies aizstāvēt arī draugu priekšā. Daudzi vecāki apmeklē mūsu Teen STAR kursus ne tikai tāpēc, lai mācītu citus bērnus Teen STAR, bet arī tāpēc, lai iegūtu zināšanas un idejas, kā runāt ar saviem bērniem. 3) Nodarbiniet savus bērnus ar noderīgām aktivitātēm, piemēram, sportu, mūziku, lai viņiem nebūtu pārāk daudz laika bezdarbībai. Ir teiciens: Bezdarbība ir velna darbnīca. 4) Ja ģimene ir viena pati, tai būs grūti cīnīties pret sociālo ietekmi. Bērnu audzināšanā ir ļoti svarīgi, lai ģimene būtu daļa no lielākas kopienas, draugu loka, kas savus bērnus audzina līdzīgā veidā. Tad bērni saprot, ka viņu vecāki nav vienīgie „trakā mamma un tētis” pasaulē, un atrod savus draugus un izklaidi šajā lokā.
Kursu materiālā lasīju, ka vecāku pasaules uzskata noliegums ir neizbēgams ceļā uz savas identitātes definēšanu. Kā bērnam šādā brīdī palīdzēt tomēr neapmaldīties?
Kādā brīdī mums ir jāļauj viņiem iet savu ceļu un jācer, ka viņi turpinās virzīties pareizajā virzienā. Mēs nekad nevaram būt droši, ka mūsu bērni nezaudēs savu ceļu, jo viņiem ir brīva griba, bet mums kā vecākiem un audzinātājiem ir jādara viss iespējamais, kas ir no mums atkarīgs.
Bērni jūt mūsu pūles un rūpes, lai gan dažkārt to uztver kā pašsaprotamu. Viņi redz un mācās no mums, kad mēs veltām sevi citiem un iesaistāmies labos darbos arī plašākā sabiedrībā.
Pasaule vilina, tās vērtības, „patiesības” spiežas virsū. Kā nosargāt bērnus no šādām tendencēm, kad spiediens kļūst arvien lielāks? Piemēram, šodien vienā no šīs vasaras žurnāla „Santa” numuriem izlasīju divu mammu pieredzes stāstus par to, ka meitas ~13 gadu vecumā paziņoja, ka vēlas mainīt dzimumu. Abas mammas cenšas būt saprotošas, bet tomēr novilcināt neatgriezenisko. Viņas ar sāpēm stāsta par to, ka, vēršoties pēc palīdzības pie psihoterapeitiem, arī BKUS speciālistiem, saskaņā ar vadlīnijām, kas saņemtas no Skandināvijas, viņus kā vecākus pilnīgi nodala no terapijas un uzsver, ka vienīgā pieeja ir atbalstošā.
Diemžēl šādi briesmīgi scenāriji notiek visur. Bērni tiek ietekmēti ar dažādām idejām un meklē savu identitāti, kas ir daļa no viņu pieaugšanas. Tā vietā, lai palīdzētu viņiem, šādi eksperti izmanto viņu neaizsargāto vecumu. Viņiem nerūp bērni, bet gan viņu ideoloģija. Vecākiem vajadzētu bēgt no viņiem un glābt savus bērnus. Neskaitāmi bērni un jaunieši jau ir iznīcināti ar šādu terapiju.
Tāpēc mēs īstenojam programmu Teen STAR: lai mudinātu vecākus neatteikties no savas galvenās lomas bērnu audzināšanā un palīdzētu viņiem audzināt bērnus, kad tie ir visjutīgākajā dzīves posmā un šādi apdraudējumi apkārt ir vislielākie.
Kas saistībā ar Teen Star notiek Latvijā? Kas ir nepieciešams tās ieviešanai, kas jau ir izdarīts? Kā jūs vērtējat jau paveikto un kādi izaicinājumi visticamāk ir vēl priekšā?
Pagājušajā sestdienā mēs pabeidzām Teen STAR skolotāju apmācību kursu Rīgā, kuru vadīju es un mans kolēģis Ladislavs Ilčičs no Horvātijas Teen STAR organizācijas. Mēs strādājām trīs nedēļas nogales oktobrī un novembrī: piektdienas pēcpusdienās un sestdienās visas dienas garumā. Kursu pabeidza trīsdesmit dalībnieki no Rīgas un citām Latvijas vietām, kā arī daži dalībnieki no Lietuvas. Mēs esam ļoti priecīgi, ka kurss bija tik veiksmīgs un ka mēs viens otru lieliski sapratām, neskatoties uz to, ka bija jākomunicē divās pilnīgi atšķirīgās valodās, izmantojot angļu valodu kā saikni starp tām. Dalībniekiem tagad ir visi nepieciešamie materiāli, lai sāktu programmu ar jauniešu grupu.
Papildus tam es ar lielu prieku apmeklēju Rīgu un iepazinu visus brīnišķīgos cilvēkus, kurus man bija gods šeit satikt.
Pārpublicēts no Katoļu baznīcas vēstneša 2025. gada novembra numura
Intervēja: Ingrīda Lisenkova
