Kritiska atbilde Madaras Mazjānes rakstam
“Kad pieaugušo pārliecības kļūst par risku jauniešiem”
Madara Mazjāne savā rakstā konsekventi aizstāv tēzi, ka vērtībās balstīta dzimumaudzināšana – konkrēti, ģimenes veidošanas pratību akcentējošas pieejas, tostarp TeenSTAR – rada riskus jauniešu drošībai un labbūtībai. Lai gan raksts ir plašs, emocionāli iesaistošs un piesātināts ar atsaucēm uz vardarbības prevences diskursu, tajā ir vairākas būtiskas metodoloģiskas, loģiskas un normatīvas problēmas, kas padara secinājumus apšaubāmus
1. “Jauniešu balss” tiek absolutizēta kā vienīgais leģitimitātes kritērijs
Autore vairākkārt uzsver, ka pētījums un piedāvātās programmas ir problemātiskas, jo to izstrādē nav tieši iesaistīti jaunieši. Taču šis arguments tiek pārvērsts par absolūtu kritēriju, it kā jebkura pieaugušo veidota izglītības pieeja bez jauniešu līdzautorības automātiski būtu nelegitīma.
Šāda pozīcija ir konceptuāli pretrunīga. Izglītība pēc definīcijas ir asimetriska attiecība, kur pieaugušie uzņemas atbildību par saturu, kas balstās ne tikai pieredzē, bet arī normatīvā izvēlē par to, kas tiek uzskatīts par labu, kaitīgu vai attīstībai atbilstošu. Jauniešu pieredze ir svarīga, taču tā nevar būt vienīgais kritērijs, jo pusaudžu attīstības īpatnības ietver arī ierobežotu spēju prognozēt ilgtermiņa sekas un riskus. Paradoksāli – autore kritizē pieaugušo “pārliecības”, vienlaikus pieprasot, lai pieaugušie atteiktos no jebkādas normatīvas autoritātes.
2. Vērtību klātbūtne tiek pielīdzināta ideoloģijai, bet ideoloģija – pasniegta kā neitrāla
Rakstā konsekventi tiek lietots dalījums starp “zinātnē balstītu” izglītību un “ideoloģisku” vai “reliģiski motivētu” pieeju. Tomēr šis dalījums netiek piemērots simetriski. Piemēram, dzimtes identitātes daudzdimensionāla interpretācija un konkrēts cilvēktiesību ietvars tiek pasniegti kā neitrāls zinātnes fakts, savukārt atšķirīgs antropoloģisks skatījums – kā ideoloģija.
Tas ir metodoloģiski nekorekti. Seksuālās izglītības saturs vienmēr ietver normatīvus pieņēmumus par cilvēku, attiecībām, seksualitāti un sabiedrību. Atšķirība nav starp “vērtībām” un “zinātni”, bet starp konkurējošiem normatīviem ietvariem, kuriem katram ir savi antropoloģiskie un ētiskie pamati. Rakstā šī konkurence netiek godīgi atzīta – viens skatījums tiek deklarēts kā pašsaprotams, otrs kā bīstams.
3. Vardarbības prevences jēdziens tiek paplašināts līdz normatīvai kontrolei
Autore vardarbības prevenci definē ārkārtīgi plaši – kā jebkuru izglītības saturu, kas neveicina piekrišanas diskursu, dzimtes plurālismu un seksualitātes normalizāciju. Rezultātā par “risku” tiek pasludināta nevis vardarbība vai tās attaisnošana, bet morālu robežu pastāvēšana pati par sevi.
Šeit notiek jēdzienu sajaukšana. Vardarbības nepieļaušana nenozīmē, ka izglītībai jāatturas no vērtējošiem spriedumiem par uzvedību, attiecību formām vai seksualitātes izpausmēm. Iemācīt, ka ne visa rīcība ir vienlīdz laba vai attīstību veicinoša, nav vardarbības normalizēšana. Tieši pretēji – normu trūkums var atstāt jaunieti bez orientieriem situācijās, kurās ir nepieciešama ētiska spriestspēja, nevis tikai subjektīva pašsajūta.
Patiesībai neatbilst pieņēmumi, ka programmā netiek apskatītas jauniešiem pieņemamas robežas. Tieši otrādi, ar jauniešiem notiek diskusijas, lai tie izprastu apkārtējo rīcības motīvus un sevi pasargātu. Un tieši šādas diskusijas var būt līdzeklis rakstā pieminētajiem gadījumiem, kad jauniesi nāk no sociāla riska ģimenēm. Programmas veidotāji aicina kritiski vērtēt dažādus sociāli nepieņemamus uzvedības modeļus un tiekties pēc tāda, kas šiem jauniešiem ilgtermiņā būtu vislabākais.
4. “Drošības” jēdziens tiek reducēts uz psiholoģisku komfortu
Rakstā drošība tiek konsekventi saprasta kā vides brīvība no kauna, diskomforta, iekšējas spriedzes vai normatīva izaicinājuma. Taču attīstības psiholoģijā ir labi zināms, ka ne katrs diskomforts ir kaitīgs, un ne katra robeža rada vardarbību. Audzināšana, kas nekad neizaicina impulsus, vēlmes vai sociālos modeļus, var būt īstermiņā komfortabla, bet ilgtermiņā – attīstību kavējoša.
Ja drošība tiek definēta kā jebkādas normatīvas spriedzes neesamība, tad jebkura audzinoša nostāja kļūst problemātiska. Šāda pieeja faktiski anulē audzināšanas jēdzienu un aizstāj to ar informatīvu neitralitāti, kas pati par sevi ir normatīva izvēle.
5. Bažas par to, ka vērtībās balstīta izglītība varētu būt pasniedzēja "pārliecību uzspiešana" jauniešiem.
Autore, kritizējot TeenStar, norāda: " kvalitatīvai seksuālajai izglītībai ir jāievēro bērnu līdzdalības princips. Jaunietis nav pasīvs zināšanu saņēmējs, bet galvenais subjekts", tā dodot mājienu, ka šajā seksuālās izglītības programmā tā noteikti nav, tātad ir trūkumi, lai atzītu to par kvalitatīvu. Diemžēl šeit jaušams, ka tiek izdarīti pieņēmumi, neiedziļinoties programmas patiesajā metodoloģijā, ko vēlos izklāstīt, lai nebūtu pārpratumi:
TeenSTAR (Sexuality Teaching in the context of Adult Responsibility) metodoloģija ir veidota uz tieši šādiem principiem, kur jaunietis ir "centrā" . Tā ir programma, kas rosina pārdomāt jautājumus, izteikt viedokli un pieņemt pašam savu nostāju.
Lūk, galvenie metodoloģiskie pīlāri, kas apliecina, ka TeenSTAR centrā ir dialogs:
1. Jaunietis kā savu vērtību autors
Programma nav veidota, lai iedotu gatavas receptes rīcībai, bet gan lai palīdzētu pusaudzim integrēt savu seksualitāti savā personībā.
-
Programma mudina jauniešus domāt kritiski un pieņemt atbildīgus lēmumus, nevis akli sekot ārējām instrukcijām.
-
Mācību process rosina jauniešus pārdomāt dažādus jautājumus un uzklausīt citu viedokli, veidojot savu personīgo vērtību sistēmu.
-
Tas palīdz jauniešiem nekļūt par pasīviem informācijas saņēmējiem, bet gan aktīviem savas dzīves veidotājiem, kuri nevis pakļaujas vienaudžu spiedienam, bet rīkojas saskaņā ar savu pārliecību.
2. Holistiska pieeja pretstatā informācijas spiedienam
Atšķirībā no programmām, kas fokusējas tikai uz tehniskiem faktiem, TeenSTAR piedāvā holistisku skatījumu uz visiem personības aspektiem: fizisko, emocionālo, intelektuālo un garīgo.
-
Šī pieeja pieprasa pastāvīgu atgriezenisko saiti starp pasniedzēju un jaunieti, jo emocionālie un garīgie aspekti nav apgūstami bez personīgas iesaistes un refleksijas.
-
Programma ietver dialogu par attiecībām, mīlestības nozīmi un ķermeņa vērtību, kas dabiski pieprasa diskusiju, nevis monologu.
3. Pielāgošanās videi un personībai
TeenSTAR nav "viens izmērs der visiem" produkts. Tā ir elastīga programma, kas tiek pastāvīgi pilnveidota un pielāgota konkrētai videi.
-
Programma ir izstrādāta dažādām vecuma grupām (no pamatskolas līdz studentu vecumam), atzīstot, ka katrā posmā jaunietim ir citas vajadzības un spēja iesaistīties sarunā.
-
Pasniedzēji tiek aicināti piesaistīt speciālistus ar pedagoģisku pieredzi, lai nodrošinātu, ka mācību process ir atvērts un iekļaujošs.
4. Globālā efektivitāte caur brīvprātīgu pieņemšanu
TeenSTAR panākumi vairāk nekā 30 pasaules valstīs balstās uz to, ka programma dod jauniešiem rīkus pašnoteikšanās spējai.
-
Pētījumi rāda, ka jaunieši, kuri apguvuši programmu, biežāk izvēlas atlikt seksuālo attiecību uzsākšanu par 1.5 līdz 2 gadiem, kas liecina par iekšēju nobriešanu, nevis ārēju aizliegumu.
-
Šādas izmaiņas uzvedībā nav iespējamas bez dziļa iekšēja dialoga un savas vērtības apzināšanās, ko programma veicina.
Noslēgumā
Madara Mazjāne aktualizē svarīgus jautājumus par vardarbību, jauniešu ievainojamību un izglītības kvalitāti. Taču raksts cieš no vienpusējas normatīvās pozīcijas, kas tiek pasniegta kā vienīgā zinātniski leģitīmā. Pieaugušo pārliecības netiek analizētas diferencēti – tās tiek kolektīvi pasludinātas par risku, ja tās neatbilst autores aizstāvētajam ietvaram.
Atbildīga diskusija par dzimumaudzināšanu prasa nevis vienas pieejas morālu diskreditēšanu, bet godīgu atzīšanu, ka sabiedrībā pastāv atšķirīgi, konkurējoši skatījumi uz cilvēku, seksualitāti un attiecībām. Šo skatījumu līdzāspastāvēšana nav vardarbība. Tā ir demokrātiskas sabiedrības realitāte.
Avots:
https://www.delfi.lv/898102/versijas/120105294/madara-mazjane-kad-pieauguso-parliecibas-klust-par-risku-jauniesiem
